Šamanisms

Prakses pamats ir māksla doties dvēseles ceļojumā uz neredzamo paralēlo vai smalko garu pasauli, kas pastāv blakus parastajai realitātei. Šo dvēseles ceļojumu veic, lai iegūtu spēku, palīdzību un informāciju par jautājumiem jebkurā savā dzīves jomā – garīgumā, veselībā, darbošanās virzienā un attiecībās. Ceļojuma piedzīvojums un ieguvums var būt dziedinošs un spēcinošs.

Šīs senākās garīgās prakses pamati ir Animisms, pasaules skatījums, kurā ir pieņemts, ka viss, kas eksistē, materiāls un nemateriāls, ir ar garu apveltīts, visam ir gars, dzīvajam un nedzīvajam: cilvēkam, kokam, akmenim, ūdenim, idejai un domai, visam ir dievišķums.

Šī veida nodarbība ir pasaules vecākā meditatīvā/garīgā/dziednieciskā prakse un vēl šodien atrodama visos apdzīvotajos kontinentos. Ir jāatzīmē, ka katrai kultūrai ir savas īpatnības, bet pamata paņēmieni ir universāli visiem.

Prakses nolūks ir atvērt savu redzējumu uz pasauli, kas ir paslēpta aiz „normālā” skata. Izmantojot ritmu, dziesmu un deju, dalībnieki dodas meditatīvajos ceļojumos, lai redzētu tiešo atklāsmi – lai apzinātu savus sargu garus/ sargu eņģeļus un atklātu savu paša dziļāko spēku.

Mūsdienu starptautiskajā zinātniskajā jeb akadēmiskajā valodā, kā arī mūsdienu latviešu valodā šo praksi sauc par „šamanismu”. Taču tas latviešu valodai ir svešvārds. Kā senie latvieši jeb baltu ciltis dēvēja šo „šamanisko” veidu prakses, ir jau sen aizmirsts. Kā arī aizmirstas ir prakses īpatnības. Latvju dainās, folklorā un citur, ir palikuši tikai mājieni par to, kas kādreiz varēju būt bijis.

Izmantojot universālos paņēmienus, ko pielieto visas pasaulē vēl pastāvošās „šamaniskās” kultūras, ir iespējams ieskaitīties mūsu senču pasaules skatījumā, kā arī savā personīgajā garīgumā.

Nodarbību vadība/pasniegšana, saskaņā ar „sakrālās ekonomikas” principiem, pieņem, ka zināšanas ir uzskatāmas par „Dieva dotu dāvanu”, kura nododama tālāk, tās nav pārdodamas, tās nav tirgojamas. Tādēļ ir uzstādījums, ka katrs dalībnieks nodarbības beigās novērtē to, ko viņš ir ieguvis un saņēmis, un saskaņā ar savu sirdsapziņu un maksātspēju, dāvina „pateicības dāvanu” atbilstoši savam novērtējumam ( šī rīcība nebūt nav salīdzināma ar ziedojumu jeb pateicības aploksni). Atzīstot šādu mūsdienās, neparastu paņēmienu, vērā ņemams ir tas, ja dalībnieks ir neapmierināts ar saņemto, viņam ir tiesības nemaksāt neko. Kā arī pretēji – dalībnieks var būt tādā sajūsmā, ka nezinās, kā par saņemto varēs samaksāt. Tādēļ mēs atgriežamies pie „dāvanas” saskaņā ar katra dalībnieka novērtējumu, sirdsapziņu un maksātspēju.

Soli pa solim

Jānis Filks